Aizvērt sludinājumu

Augusta vidū pēc kāda laika apmeklēju iTunes veikalu. Es zvejoju dažus jaunus nosaukumus, dažus mazāk, un manai kolekcijai tika pievienotas trīs filmas, ar kurām es nevaru nedalīties. Katram ir savas saknes citā žanrā, katrs ir izcili apgūts kā kinorežisors, un, visbeidzot, ne mazāk svarīgi, katram no tiem ir ne visai tradicionāls stāstīšanas veids un ritms. Sāksim ar pirmo no tiem, čehu Tobruku.

Kara filma bez patosa

Es ilgu laiku izvairījos no pašmāju mūsdienu kino. De facto dotajai filmai parasti ir jāsatiekas ar mani, reti interesē kaut kas, lai "iedziļinātos". (Es neapgalvoju, ka šis mans intereses trūkums ir pareizs, gluži otrādi, es drīzāk pamazām vairāk pievērsīšos čehu kinematogrāfijai.) Un patiesībā es pat nezinu, kāpēc ļāvu Mārula otrajam režisora ​​darbam "aizbēgt". " tik ilgi Tobruk no 2008.

Savā debijā, Viltīgajam Filipam, Es biju kinoteātrī pirms divpadsmit gadiem, viņš diezgan labi pavadīja laiku, lai gan pieļauju, ka viņš varētu būt vairāk piemērots skatuvei, nevis ekrānam. Tieši pretējais ir gadījums ar Tobruk. Viņam tas ir vizuāli, kas, no otras puses, ir pelnījis kino. Diemžēl es to redzēju tikai televizora ekrānā, lai gan diezgan lielā un Full HD izšķirtspējā. Bet pat ar šiem nosacījumiem es Tobruk ļoti patīkami pārsteigts. Lai gan... varbūt nevajadzētu, galu galā aiz kameras bija Vladimirs Smutnijs, kura darbs, piemēram, drāmā lanka vai v Uz Koljo Es to uzskatu par neparastu.

[youtube id=”nUL6d73mVt4″ width=”620″ height=”360″]

V Tobruk apstiprināja savu pasaules klasi. Tikpat labi kompozīcija spēj tikt galā ar čehu karavīru nosvīdušo, īgno/dusmīgo vai nobiedēto un garlaikoto seju detaļām tikpat labi kā ar lielām vienībām. Tie ir tie, kas filmu raksturo vislabāk, jo Āfrikas tuksneša plašumi, kā arī (vārda zināmā nozīmē paradoksālā) klaustrofobija ir attēlojama kopumā. Pat ar savu izmēru telpa aptver varoni (un skatītāju). Tas viņu patērē. Jau tāpēc, ka nekur nav redzama mala un nav atskaites punkta, kas liecinātu par cerību vai glābšanu.

Tumsa iet roku rokā ar tukšumu (ne tikai tuksnešiem), bet arī de facto notikumiem. Ne jau tā, ka filmai nebūtu par ko stāstīt, bet Māruls nolēma iemūžināt autentisko noskaņu nometnē un kauju laikā. Viņa kara filma noteikti nav salīdzināma ar tradicionālajām asa sižeta filmām, kur mēs kā skatītāji varam baudīt un saspringt, un ar iebūvētu dramaturģisku gradāciju doties līdz pat lielajam finālam.

Tobruk, kas rezultātā var likt vilties daudziem, sastāv no vairākām epizodiskām ainām, lielākā daļa bez darbības. Tas auž stundu un dienu tīklu, kurā dominē gaidīšana, apjukums, sīkums. Taču kņada, kas rodas, tiklīdz ienaidnieks sāk šaut uz karavīriem, ir vēl pārsteidzošāks. Un, starp citu, absolūti galvenais (un, iespējams, pats interesantākais filmā) ir dramaturģiskais un režisoriskais lēmums virzīt šo "atsvešinātību" līdz galējībai, kur mēs ienaidnieku patiesībā nemaz neredzam. Mūsu varoņi īsti nezina cīņas jēgu (viņiem tās nav) un viņi pat nepamanīs to, kurš spēcīgi šauj pret viņiem.

Tobruk būtu labi, ja tajā nebūtu palēnināto kadru, kas ir pretrunā ar augstāk minēto koncepciju, tomēr patīkami, ka Māruls tiešām ir radījis ne-auditorijas filmu - tās ritms un tas, ka tā neliek likmes uz patoss un kaut kāda precizēta stāsta dramaturģiskā struktūra, garšo tikai nelielas daļiņas no mums, tomēr to nevar uztvert kā kaiti. (Gluži pretēji.)

Jūs varat skatīties filmu pirkt iTunes (6,99 € HD kvalitātē vai 4,49 € SD kvalitātē), vai īre (3,99 € HD vai 2,29 € SD kvalitātē).

Tēmas:
.