Filips Novotnijs Sākumskolas klase, kurā drukātajām mācību grāmatām vairs nav vietas, bet katram skolēnam priekšā planšetdators vai dators ar visu interaktīvo materiālu, kas viņu jebkad varētu interesēt. Šī ir vīzija, par kuru runā daudz, skolas un skolēni to atzinīgi vērtētu, ārzemēs tā pamazām kļūst par realitāti, bet Čehijas izglītības sistēmā tā vēl nav īstenota. Kāpēc?
Šo jautājumu uzdeva izdevniecības Fraus projekts Flexibook 1:1. Uzņēmums, kas viens no pirmajiem nolēma (ar mainīgiem panākumiem un kvalitāti) izdot mācību grāmatas interaktīvā veidā, ar komerciālo un valsts partneru palīdzību vienu gadu testēja planšetdatoru ieviešanu 16 skolās.
Pavisam projektā piedalījās 528 skolēni un 65 pamatskolu un daudzgadīgo ģimnāziju otrās klases skolēni un skolotāji. Klasisko mācību grāmatu vietā skolēni saņēma iPad ar mācību grāmatām, kas papildinātas ar animācijām, grafikiem, video, skaņu un saitēm uz papildu vietnēm. Ar planšetdatoriem tika mācīta matemātika, čehu valoda un vēsture.
Kā atklāja Nacionālā izglītības institūta pievienotais pētījums, iPad var patiešām palīdzēt mācībās. Pilotprogrammā viņš spēja sajūsmināt skolēnus pat par priekšmetu ar tik sliktu reputāciju kā čehs. Pirms tablešu lietošanas skolēni to novērtēja ar 2,4. Pēc projekta beigām viņi tam iedeva ievērojami labāku atzīmi 1,5. Tajā pašā laikā skolotāji ir arī moderno tehnoloģiju cienītāji, pilnībā 75% dalībnieku vairs nevēlas atgriezties pie drukātajām mācību grāmatām un ieteiktu tās saviem kolēģiem.
Šķiet, ka griba ir skolēnu un skolotāju pusē, skolu direktoriem projektu izdevās finansēt pēc pašu iniciatīvas un pētījums uzrādīja pozitīvus rezultātus. Kas tad par problēmu? Pēc izdevēja Jiří Fraus teiktā, pat pašas skolas ir apjukumā ap moderno tehnoloģiju ieviešanu izglītībā. Trūkst projektu finansēšanas koncepcijas, skolotāju apmācības un tehniskā pamata.
Šobrīd, piemēram, nav skaidrs, vai par jauniem mācību līdzekļiem būtu jāmaksā valstij, dibinātājam, skolai vai vecākiem. "Naudu dabūjām no Eiropas fondiem, pārējo maksāja mūsu dibinātājs, t.i., pilsēta," paziņoja vienas no iesaistītajām skolām direktors. Tad finansējums ir rūpīgi jāorganizē individuāli, un tādējādi skolas tiek de facto sodītas par to centieniem būt novatoriskām.
Ārpilsētas skolās pat tāda šķietami pašsaprotama lieta kā interneta ieviešana klasēs bieži var radīt problēmas. Pēc vilšanās skolām nevīžīgajā internetā nav par ko brīnīties. Ir atklāts noslēpums, ka INDOŠ projekts patiesībā bija tikai pašmāju IT kompānijas tunelis, kas cerēto ieguvumu vietā nesa daudz problēmu un vairs gandrīz netiek izmantots. Pēc šī eksperimenta dažas skolas pašas organizēja interneta ieviešanu, bet citas pilnībā sašutušas par modernajām tehnoloģijām.
Līdz ar to tas būs galvenokārt politisks jautājums, vai tuvākajos gados izdosies izveidot visaptverošu sistēmu, kas ļautu skolām (vai laika gaitā mandātu) vienkārši un jēgpilni izmantot planšetdatorus un datorus mācībās. Līdzās finansējuma precizēšanai jāprecizē elektronisko mācību grāmatu apstiprināšanas process, svarīgs būs arī skolotāju pieplūdums. "Ar to vairāk jāstrādā jau pedagoģiskajās fakultātēs," sacīja Izglītības ministrijas izglītības jomas direktors Petrs Bannerts. Tomēr tajā pašā laikā viņš piebilst, ka viņš negaidītu ieviešanu līdz aptuveni 2019. gadam vai pat 2023. gadam.
Mazliet dīvaini, ka dažās ārzemju skolās gāja daudz ātrāk un 1 pret 1 programmas jau darbojas normāli. Un ne tikai tādās valstīs kā ASV vai Dānija, bet arī, piemēram, Dienvidamerikas Urugvajā. Diemžēl valstī politiskās prioritātes ir citur, nevis izglītībā.
Jūs visi to iztēlojaties kā Hurvīneka karu. Tikai mācību grāmatu aizstāšanai ar planšetdatoriem nav vispārējas nozīmes. Tā sauktās viedās mācīšanās koncepcija pilnā formā ir daudz sarežģītāka un dārgāka. Tas nav tikai planšetdatoru iegāde un mācību grāmatu augšupielāde tajās interaktīvā formā. Galvenokārt skolotājam ir jābūt planšetdatoram/piezīmju grāmatiņai ar kādu skolotāju aplikāciju, caur kuru iespējams vadīt skolēnu planšetdatorus, straumēt uz tiem video, augšupielādēt dokumentus un nepieciešamos mācību materiālus. Tāpat ir nepieciešams nomainīt klasisko tāfeli un krītu pret elektronisku "viedo tāfeli". Tam visam ir jābūt 100% interneta pieslēgumam, ātrai līnijai, kas vienlaikus varētu apkalpot desmitiem/simtiem bērnu savienojumu, tātad ir savs datu centrs (tīkls, serveri, krātuve). Tas viss kaut ko maksā un skolām tam nav naudas. Turklāt katrai skolai noteikti nav vērts taisīt savu risinājumu/projektu. Tam ir jābūt nedaudz plašākam, lai tas būtu lietderīgi. Visbeidzot, ir vēl viena liela problēma, un tā ir paši skolotāji. Liela daļa no viņiem ir salīdzinoši "vecāki" un nav pazīstami ar modernajām tehnoloģijām (jābūt treneriem, kas visu iemācīs un cilvēkiem, kuri būs pieejami, ja kaut kas nestrādās).
Šis ir tikai neliels pamats tam, kas nepieciešams, lai tas darbotos tā, kā vajadzētu un kā tas patiešām ir paredzēts. Jūsu raksts ir diezgan virspusējs, jo jums par to nav ne jausmas un jūs domājat, ka iedodiet bērniem planšetdatoru un viņi būs gudrāki.
Dobrý den.
Neviens nesaka, ka pārmaiņām ir jānotiek rīt. Tas ir tikai brīnums, ka tas darbojas citur, un mēs šeit rēķināmies ar desmit gadu sagatavošanos. Ir veiktas dažas ikgadējas pārbaudes, no kurām ir skaidri redzami rezultāti. (Starp citu, tu nesaki, ka bērni būs gudrāki, bet es saprotu, ka tu tikai centies savam komentāram pievienot dramatisku efektu.)
Ka skolām nav naudas – ko sakāt par pilotskolām, kurām, neskatoties uz visām administratīvajām grūtībām, izdevās iegūt līdzekļus? Tas pats ar skolotājiem – trīs ceturtdaļām nebija problēmu ar modernajām tehnoloģijām. Turklāt, ja būtu skaidri definēts jēdziens, šīs problēmas būtu pārejošas. Kas, starp citu, ir teksta kodols - ja tas nav pietiekami skaidrs -, ka ir vajadzīgs kaut kāds redzējums, kas nevar un neiznāks no Izglītības ministrijas.
Kā jau rakstīju, tu runā tikai par kaut kādu pseidogudru skolu, kur nopērk planšetdatorus skolēniem un aiziet. Citas mijiedarbības šeit nav. Protams, skolas par to var dabūt naudu, bet tā nav. Problēma rastos, ja viņi to gribētu darīt, konsultējoties ar visiem. Skolai ir grūti atļauties savu datu centru par 20 megabaitiem.Tāpēc es saku, ka ir jāpiešķir kolektīvi visiem nevis skolām pašam un vienmēr savādāk.
Un tu rakstu vispār izlasīji? Galu galā tā otrajā pusē ir tieši pieminēts jautājums par ātru pieslēgumu skolās un visaptverošas sistēmas un kopējās koncepcijas vajadzības. Tiek minēta arī nepieciešamība pēc skolotāju izglītības un nepieciešamība veidot tehnisko fonu. Cik man zināms, nekur rakstā nav teikts, ka atliek vien izdalīt iPads bērniem.
Es īsti neticu planšetdatoru lietošanai skolā, un datoru lietoju jau 20 gadus. Galu galā pat augstskolu studenti nespēj pretoties kārdinājumiem, ko piedāvā klēpjdatori un interneta pieslēgumi. Un, ja to atkal ierobežo skolotājs, tad tas ir tikai tāds vizulis, kas pēc brīža apniks.
IMHO, mūsu izglītības problēma ir pavisam citur. Viņi mācās saskaitīt, atņemt, reizināt, dalīt, bet bērni nesaprot nozīmi. Daļdaļas un decimāldaļas tiek mācītas, bet pat sestajā klasē bērni joprojām NEKO nezina par skaitļu sistēmu, ar kuru viņi strādā. Skolēniem tiek teikti vārdi, bet viņiem trūkst šo vārdu nozīmes. Ir saprotams, ka viņi vēl nevar apstrādāt tik daudz abstrakcijas un tik daudz jaunu jēdzienu, bet kāpēc pārpludināt viņu smadzenes ar papildu balastu?
Planšetdatori, interaktīvās tāfeles, datori uz rakstāmgaldiem... tie visi ir tikai traucējoši faktori, kas kādu laiku ieinteresēs, bet pēc tam novērsīs uzmanību no svarīgām lietām. Tā ir vienkārša formas uzvara pār saturu. Mācību grāmatas mēs skolā neizmantojām, nevajadzēja, jo man paveicās iekļūt "matemātikas stundā", tāpēc mācību grāmatu vietā mums bija kvalitatīvi skolotāji, kuriem lietas bija sakārtotas galvā. Tādā veidā, piemēram, pamatskolas septītajā klasē polinomu mēdzām dalīt ar polinomu – tas ir, uz ko nav spējīgi pat daži vairāku augstskolu absolventi.
Tātad, kā ar planšetdatoriem? Pirmkārt, jums ir jāmaina "darbs" uz "misiju". Tad ir jāiemācās sabiedrībai, ka skolotājam ir tāds pats vai augstāks sociālais statuss nekā liela uzņēmuma direktoram vai pat pašam Čehijas prezidentam. Varu iedomāties, cik ārkārtīgi pazemojoši ir jābūt skolotājam, kad viņš no visur dzird, kāds slogs viņš ir saviem līdzpilsoņiem, jo viņam ir 2 mēneši atvaļinājuma un vēl kaut kur vazājas (ka gandrīz pastāvīgi strādā neapmaksātas virsstundas, dažreiz viņš nevar paņemt atvaļinājumu, un vecāki izmet visas problēmas ar astes audzināšanu) Pēc tam radikāli jāpaaugstina skolotāju algas un arī prasības skolotāju atlasei. Kad tas viss būs izdarīts, tikai tad es atļaušos nodarboties ar "planšetēm skolām".
PS: Es neesmu skolotājs un nekad arī neesmu bijis skolotājs, bet es pazīstu vairākus no viņiem, un daudzi no viņiem cenšas ar savu ķermeni nepieļaut dambja pārrāvumu pat uz personīgu upuru rēķina (diezgan daži no viņiem nokļuva slimnīcā ar psiholoģiskām problēmām). Visur par savu apbrīnojamo piepūli viņš saņem tikai apvainojumus, izsmieklu un nepateicību.
Pilnīga vienošanās! Es neesmu skolotājs, bet jebkurš prātīgs cilvēks to var redzēt.
Lai kā mēs censtos, mēs turpināsim balsot par tām pašām Saeimas partijām, NEKAS nekad nemainīsies, tās partijas jau ir parādījušas, kur ir viņu prioritātes.
Milzīgs, milzīgs pluss! Priecājos, ka mūsdienās ir cilvēks, kurš novērtē skolotāja profesijas neparastās prasības. Kādam standarta vidusskolas kantorim jāpārdzīvo - tā ir elle! Es nepiekrītu mūsdienu arvien izlutinātajiem džekiem, kuriem nav nekā labāka, kā (haha, kāda ironija šajā vietnē) pastāvīgi pieskarties savam iPhone zem sola. Apzinīgāki cilvēki!
Diemžēl jūs jaucat ābolus un bumbierus. Planšetdatori skolām nav domāti, lai skolotājs justos labāk vai celtu viņa līmeni. Planšetdatoram ir liels potenciāls paaugstināt mācību kvalitāti. Deils ietaupa laiku, naudu grāmatām un skolnieka portfelim.
Pats esmu atsācis mācīties un ļoti atvainojos, ka iPadā nav mācību grāmatu, tā vietā velku kaudzi grāmatu un klades.
Esmu pateicīgs, ka ir vismaz pāris PDF grāmatas no Fragmenta. Citādi mums ir daudz mācību materiālu skolu sistēmā, kur skolotāji mums tos nodrošina. Ir ļoti ērti lejupielādēt, saglabāt un strādāt ar šiem materiāliem.
Nedomāju, ka katram ir jābūt tik ģēnijam, ka stundās psiholoģiju jāmācās un jāiegaumē, tas pats attiecas uz jurisprudenci, vēsturi utt.. un tāpēc vēl vajag grāmatas, kuras var aizstāt ar planšeti. Var arī uz tiem rakstīt testus un pēc tam saglabāt sistēmā, iespējas ir daudz, bet kaut kur jāsāk!
(mazs piemērs, papīra mācību grāmata 170 kc, tā pati PDF 69 kc - var viegli izdot par valsts līdzekļiem mācību grāmatu un pēc tam bez maksas izplatīt kaut kādās skolas licencē, un jau miljoni ir ietaupīti)
Jūs atkal nesaprotat rakstīto tekstu. Un tu vispār nesaproti.
Paskatieties, man ir desmitiem O'Reilija grāmatu tikai elektroniskā formā. Arī daiļliteratūru pamatā lasu tikai elektroniski. Svarīgi ir tas, ka tas tikai nedaudz pozitīvi un dažreiz pat ļoti negatīvi ietekmē pasniegšanas kvalitāti.
Viss mans teksts ir par to, ka būtisks elements ir *kvalitatīvs* skolotājs, kurš saņems labu atalgojumu par savām spējām un, galvenais, vēlēsies praktizēt savā profesijā. Tam viņam planšete nav vajadzīga (es pat nekur to neapgalvoju un vispār nesaprotu, kā no mana teksta var tik greizi dabūt). Šāds skolotājs viens pats samazinās materiāla izpratnei nepieciešamo laiku eksponenciāli un vienmēr daudz vairāk nekā jebkura mācību grāmata planšetdatorā.
Izglītībā joprojām ir ļoti būtisks šķērslis, taču tas ir skolēnu/studentu pusē - nespēja koncentrēties. Planšetdators šo nespēju pastiprina, jo novērš uzmanību uz nebūtiskām.
Starp citu, cilvēkiem, kuri nevar atcerēties visu (nesatraucieties, mūsu ir lielākā daļa), tika izdomātas platas tukšas malas mācību grāmatās, noplēšams piezīmju bloks un zīmulis ar dzēšgumiju otrā galā. Unikāla tehnoloģija ar ilgu kalpošanas laiku. Un displejs ir arī ļoti viegli saskatāms tiešos saules staros.
Lietas, par kurām tu raksti, ir jaukas, taču tās nav kritiskas un, ja piedodiet, tās ir muļķības.
Es domāju, ka es zinu, par ko jūs runājat. Bet mums katram ir atšķirīgs skatījums uz situāciju un rakstu. Nedomāju, ka planšetei ir jāaizstāj kvalitatīvs skolotājs vai jāatrisina kāda skolas krīze. Un pat nedomājiet, ka ASV, kur viņi to izdomāja.
Es saprotu, ka ilustratīvā fotogrāfija var radīt domu par pirmo studentu ar iPad aiz projekta, bet tas nav galvenais. Mums ir ne tikai pamatskolas, ir arī vidusskolas un vidusskolas.
Matemātika nav apmānīta, planšetdators tur tiešām nepalīdz, bet kāpēc skolotāji izdala sliktas kseroksētas kopijas, uz kurām pildīt mājasdarbus?
Planšeti saprotu kā lielisku palīgu un īpaši pāreju uz 21. gadsimtu, tieši no zīmuļa ar dzēšgumiju. Un tam nav jābūt tikai planšetdatoram, tikai datoram mājās – bet kur ir saturs?
Rezumējot, e-mācības man ir viennozīmīgs jā (tas ir par saturu, nevis kūku).
Slavek kungs, es nezinu, ko jūs domājat, bet droši vien... Kur, pie velna, jūs izdomājāt ietaupītos miljonus? Tu ietaupi simtu uz mācību grāmatu, nu tā tiešām ir bumba, bet tas stulbais ipad maksā ap 7000-12000, tātad miljonus īsti neietaupīsi, bet miljardus zaudēsi. Piemērs: mūsu klasē ir 30 cilvēki, tad ir B un C, 8 klasēs, tas ir 720 skolēni, TAS IR TIKAI VAIRĀK PAR 5 MILJONIEM TABLETĒS, ja tās maksā TIKAI 7000 CZK, tad jums ir jāiegādājas viņiem mācību grāmatas, visas vispār skolas mācību grāmatas kalpo ap 6 gadiem, planšetdatori varbūt 2 gadus, tad vienkārši izjūk.
Nākamreiz labāk aizveriet finanšu inteliģenci...
Tāpēc es nekur nerakstu, ka planšetdatori tiks dāvināti, tāpēc es neko nerakstu par to, ka tas ir iPad. Un mums nav tikai pamatskolas. Vidusskolā mācību grāmatas netiek izsniegtas, un, kad es parēķinu, tad vidēji ir 150/grāmata x 10 priekšmeti x 4 gadi ir 6000 kc. Sesity nejūtu, bet viens maksā 20kc. Un es rakstu no e-pasta. mācību grāmatas varētu rakstīt ar bezmaksas licenci un atdot par brīvu.
Un, ja tev ir tik ierobežots skatījums uz to, man tevis žēl.
PS tie kam nav argumentu lieto apvainojumus
P.S2. manai meitai jau ir planšete un kad iznāks mini 2 tad būs vēl viena.
Ārpus jautājuma: Galvenā problēma tiešām ir skolotāju kvalitātē, ko var piebilst, ja pat citētais direktors nerunā labi čehu valodā un aizmirst vārdu "Naudu dabūjām no Eiropas fondiem...
Tas, ka ik pa laikam lasām, ka klase kaut kur bijusi aprīkota ar Apple planšetdatoriem, liecina par gudru korporatīvo mārketingu, skolas darbinieku vēlmi atbrīvoties no prestižās elektronikas, par to nemaksājot, un žurnālistu nekompetenci, kuri par to entuziastiski ziņo (nesen Respekt)..
Protams, pašos pamatos ir vēlams, lai datori kļūtu par pamatinstrumentu bērniem skolās, taču, lai tas būtu jēgpilns un izmaksu un pūļu vērts, tiem jābūt datoriem, kuros var arī veidot saturu, nevis planšetdatoriem. Lai projekts būtu realizējams, tam ir jābūt lētam paņēmienam, vienlaikus saglabājot būtiskos funkcionalitātes aspektus. Un tai ir jābūt sistēmai, kurai skolas (vai visa izglītības sistēma attiecīgajā valstī) varēs viegli un bez šķēršļiem izveidot pieteikumus. Gluži pretēji, tā nedrīkst būt sistēma, kas būs atkarīga no viena monopolista. Bez liekām pūlēm es teikšu, ka netbooks ar Linux tuvojas šīm prasībām, savukārt Apple tehnoloģija ir pretrunā ar tām. Atšķirībā no Novotný kunga, manuprāt, iPad kā standarts visās skolās nav iespējams bez jebkādiem "bet" (atzīmēju, ka personīgi esmu apmierināts Apple produktu lietotājs).
Raksta noslēgums patīkama nenopietna kampaņa. Pārbaužu rezultāti dažās progresīvās skolās ļoti maz pasaka par to, cik plāns ir īstenojams visā skolu sistēmā – un tikai tad, ja tiek pieņemts, ka tam ir patiesa jēga. Vai tas jau ir sasniegts minētajās ASV, Dānijā vai Urugvajā?