Aizvērt sludinājumu

Pašlaik šķiet, ka licencētās programmatūras ēra, kas bija priekšgalā ar Microsoft Windows, kas šeit valdīja vairākus gadu desmitus, tuvojas beigām. Vēl nesen licencētās programmatūras modelis tika uzskatīts par vienīgo iespējamo veidu, kā vērsties pie skaitļošanas tehnoloģiju pārdošanas.

Uzskats, ka licencētās programmatūras ceļš bija vienīgais pareizais, iesakņojās 90. gados, pamatojoties uz Microsoft monumentālajiem panākumiem, un vienmēr tika apstiprināts, kad dažas no tā laika integrētajām ierīcēm, piemēram, Amiga, Atari ST, Acorn. , Commodore vai Archimedes.

Tajā laikā Apple bija vienīgais uzņēmums, kas ražoja integrētās ierīces bez jebkādiem Microsoft iejaukšanās, un tas bija arī ļoti grūts laiks Apple.

Tā kā licencētās programmatūras modelis tika uzskatīts par vienīgo dzīvotspējīgo risinājumu, pēc tam tika veikti daudzi mēģinājumi sekot Microsoft un arī izmantot licencētās programmatūras ceļu. Iespējams, slavenākā ir IBM OS/2, taču savus risinājumus nāca klajā arī Sun ar Solaris vai Stīvs Džobss ar savu NeXTSTEP.

Taču fakts, ka neviens nevarēja sasniegt tādu pašu panākumu līmeni ar savu programmatūru kā Microsoft, liecināja, ka kaut kas varētu būt nopietni nepareizi.

Izrādās, ka Microsoft izvēlētais licencētās programmatūras modelis nav tas pareizākais un veiksmīgākais variants, bet tāpēc, ka Microsoft deviņdesmitajos gados izveidoja monopolu, pret kuru neviens nevarēja aizstāvēties, un tā kā gadu desmitiem ļaunprātīgi izmantoja savus aparatūras partnerus, varēja pārspēt ar jūsu licencēto programmatūru. Tajā visā viņam visu laiku palīdzēja mediji, kas ziņoja par tehnoloģiju pasauli, kas piesedza Microsoft neveiksmes un negodīgo praksi un vienmēr to akli slavināja, un tas viss, neskatoties uz neatkarīgo žurnālistu noraidošo attieksmi.

Vēl viens mēģinājums pārbaudīt licencēto programmatūras modeli notika 21. gadu sākumā, kad Palm neizdevās veiksmīgi pārdot savu personālo digitālo palīgu (PDA). Toreiz visi, balstoties uz pašreizējo tendenci, Palmam ieteica tieši to, ko ieteiktu Microsoft, proti, sadalīt savu biznesu programmatūras un aparatūras daļā. Lai gan tajā laikā Palm dibinātājam Džefam Hokinsam izdevās izmantot Apple stratēģijai līdzīgu stratēģiju, lai tirgū nonāktu ar Treos, t.i., pionieri starp viedtālruņiem, gaidāmā Microsoft modeļa pārraudzība noveda Palmu uz sabrukuma robežas. Uzņēmums sadalījās PalmSource programmatūras daļā un PalmOne aparatūras daļā, kā vienīgais rezultāts bija tas, ka klienti bija patiešām apmulsuši un tas viņiem noteikti nedeva nekādu labumu. Bet tas, kas galu galā nogalināja Palmu, patiesībā bija iPhone.

90. gadu beigās Apple nolēma darīt kaut ko pilnīgi nedzirdētu laikā, kad dominēja licencēta programmatūra, proti, ražot integrētas ierīces. Apple Stīva Džobsa vadībā koncentrējās uz kaut ko tādu, ko tobrīd neviens datoru pasaulē nevarēja piedāvāt – inovatīvu, radošu un ciešu saikni starp aparatūru un programmatūru. Drīz viņš nāca klajā ar integrētām ierīcēm, piemēram, jauno iMac vai PowerBook, kas vairs nebija tikai ar Windows nesaderīgas ierīces, bet arī pārsteidzoši novatoriskas un radošas.

Tomēr 2001. gadā Apple nāca klajā ar tolaik pilnīgi nezināmo iPod ierīci, kas līdz 2003. gadam spēja iekarot visu pasauli un nest Apple milzīgu peļņu.

Neskatoties uz to, ka mediji, kas ziņo par datortehnoloģiju pasauli, atteicās ņemt vērā virzienu, kurā šīs tehnoloģijas sāka iet, Microsoft turpmākā attīstība pamazām kļuva skaidra. Tāpēc no 2003. līdz 2006. gadam viņš sāka strādāt pie savas variācijas par iPod tēmu, lai 14. gada 2006. novembrī iepazīstinātu ar savu Zune atskaņotāju.

Tomēr neviens nevar būt pārsteigts, ka Microsoft integrēto tehnoloģiju jomā veicās tikpat slikti kā Apple licencētās programmatūras jomā, un tādējādi Zune visu paaudžu paaudzēs pavadīja kauns.

Tomēr Apple gāja tālāk un 2007. gadā prezentēja pirmo iPhone, kas ceturkšņa gada laikā pārspēja Microsoft mēģinājumus iegūt licencētu programmatūru Windows CE/Windows Mobile mobilajiem tālruņiem.

Microsoft neatlika nekas cits, kā iegādāties kompāniju par pusmiljardu dolāru, pateicoties kurām tā varētu uzsākt integrēto mobilo ierīču ceļu. Tāpēc 2008. gadā tas absorbēja tajā laikā salīdzinoši populāro Danger mobilo ierīci, kuras līdzdibinātājs bija Endijs Rubins un kas patiesībā bija Android priekštecis, jo programmatūras daļas ziņā tā bija sistēma, kuras pamatā ir Java un Linux.

Microsoft ar Danger darīja tieši to pašu, ko tā ir darījusi ar visiem saviem iegādēm, neapdomīgi iegrūžot to rīklē.

Tas, kas nāca no Microsoft, bija KIN — Microsoft pirmā integrētā mobilā ierīce, kas tirgū darbojās 48 dienas. Salīdzinot ar KIN, Zune joprojām bija milzīgs panākums.

Droši vien vairs nav pārsteidzoši, ka tad, kad Apple izlaida iPad, kas viegli iekaroja visas pasaules labvēlību, Microsoft kopā ar savu ilggadējo partneri HP ātri vien steidzās ar atbildi Slate PC planšetdatora formā. kuru saražoja tikai daži tūkstoši vienību.

Un tātad jautājums ir tikai par to, ko Microsoft darīs ar mirstošo Nokia, kuru tā šobrīd grābj rīklē.

Tas ir pārsteidzoši, cik akli ir bijuši tehnoloģiju mediji, nespējot saskatīt licencētās programmatūras modeļa pastāvīgo eroziju, ko Apple ir izraisījis ar saviem integrētajiem produktiem. Kā gan citādi izskaidrot entuziasmu, ko topošais Android guvis no šiem medijiem. Mediji viņu uzskatīja par Microsoft pēcteci, no kura licencētās programmatūras dominēšanu pārņems Android.

Programmatūras plaukti Apple Store.

Google ir sadarbojusies ar HTC, lai izveidotu Nexus — ierīci, kas darbojas tikai operētājsistēmā Android. Taču pēc tam, kad šis eksperiments neizdevās, šoreiz Google sadarbojās ar Samsung, lai izveidotu vēl divus flopus — Nexus S un Galaxy. Tā jaunākais iebrukums viedtālruņu pasaulē radās sadarbībā ar LG, kas radīja Nexus 4 — vēl vienu Nexus, kuru neviens īpaši nepērk.

Bet tāpat kā Microsoft vēlējās savu daļu planšetdatoru tirgū, arī Google to vēlējās, tāpēc 2011. gadā tā koncentrējās uz Android 3 pielāgošanu planšetdatoriem, taču rezultāts bija tik katastrofāls, ka tika runāts par tonnām Nexus planšetdatoru, kas piepilda noliktavas, kas izkaisītas visā pasaulē. .

2012. gadā Google sadarbībā ar Asus nāca klajā ar planšetdatoru Nexus 7, kas bija tik šausmīgs, ka pat viscietākie Android fani atzina, ka tas ir apkaunojošs uzņēmumam. Un, lai arī 2013. gadā Google izlaboja ievērojamu daļu kļūdu, nevar teikt, ka kāds ļoti uzticētos tās planšetdatoriem.

Taču Google ir ne tikai sekojis Microsoft savā licencētās programmatūras modelī un blēņos gan viedtālruņu, gan planšetdatoru jomā, bet arī uzticīgi to kopē pārcenoto iepirkumu ietvaros.

Uzskatot, ka Google ielauzīsies integrēto ierīču tirgū tikpat veiksmīgi kā Apple, tas 2011. gadā iegādājās Motorola Mobility par 12 miljardiem ASV dolāru, taču tas Google izmaksāja daudz vairāk miljardus, nekā tas jebkad būtu spējis nopelnīt no iegādes.

Tāpēc var teikt, ka ir aizraujoši, kādus paradoksālus soļus sper tādi uzņēmumi kā Microsoft un Google un cik miljardus tie tērē, lai viņi kļuva par tādu uzņēmumu kā Apple, lai gan visi jau zina, ka licencētās programmatūras modelis jau sen ir miris.

Avots: AppleInsider.com

.